Pr. Fransesko Kapu SVD aicinājuma stāsts 25. gadu priesterības jubilejas svinībās

Pr. Fransesko Kapu SVD ir no Indonēzijas, un par priesteri viņš tika iesvētīts Jubilejas gadā, 2000. gada 14. maijā. Savukārt 17. maijā priesteris Fransesko atzīmēja savas ordinācijas 25. gadadienu.

Viņš pieder Dievišķā Vārda sadraudzības kongregācijai (sauktai arī par verbistiem vai Dievišķā Vārda misionāriem). Tādēļ arī aiz viņa vārda un uzvārda uzmanīgs lasītājs būs pamanījis saīsinājumu SVD (no latīņu valodas: Societas Verbi Divini).

Lai gan Latvijā tēvs Fransesko kalpo jau gandrīz 10 gadus, tomēr iespējams ne visi zina, ka viņš ir ne tikai priesteris, bet arī klosterbrālis. Tādēļ vēlamies dalīties ar viņa uzrunu no jubilejas svinībām, kas ļaus nedaudz vairāk ieskatīties viņa aicinājuma ceļā.

Jubilāra uzruna svinību laikā, Svētā Antona draudzē

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Patiešām esmu patīkami pārsteigts un jūtos aizkustināts, redzēdams pietiekami daudz ticīgo, kas atnākuši uz šodienas svinībām, uz manu priesterības sudraba jubileju. Domāju, ka šodien jūs esat sanākuši kopā svētā Antona baznīcā ne tik daudz manis dēļ, bet pirmām kārtām Kristus dēļ. Viņa mīlestība mūs šeit un tagad ir sapulcinājusi kopā.

Tā kā pateicība ir veids, kādā cilvēks novērtē to, kas viņam ir, tad pieklājīgi būtu pateikt paldies Dievam un jums visiem. Bet pirms tam ļaujiet man nedaudz atskatīties un pastāstīt jums par savu priesterības aicinājuma ceļu, ko esmu nogājis diezgan garu.

Stāsts par manu priesterības ceļu

Esmu uzaudzis katoļu ģimenē. Mans tēvs mācījās mazajā seminārā četrus gadus, bet ģimenes apsvērumi (viņš bija vienīgais mantinieks, un viņam bija tikai viena māsa) neļāva viņam realizēt savu sapni kļūt par priesteri. Vēlāk viņš turpināja savas studijas valsts institūcijā un kļuva par skolotāju.

Pamatskolai beidzoties, sarežģītās ekonomiskās situācijas dēļ uzreiz negāju uz vidusskolu, toreiz man bija 3 vecākie brāļi un 2 māsas, kas mācījās augstskolā. Paliku mājās divus gadus. Pēc tam 1985. gadā apmeklēju katoļu vidusskolu un, to pabeidzis, 1987. gadā es iestājos Sv. Jāņa Pāvila II seminārā, kas tikko tika atklāts, un tur uzreiz arī sākās mans pirmais mācību gads. To dzirdot, mans tēvs ļoti priecājās, jo viņa vēlme bija tā, lai vismaz viens no bērniem ietu viņa pēdās un īstenotu viņa sapni kļūt par priesteri. Izrādās, ka arī vecākajā brālī bija vēlme iet priesterības ceļu, tomēr neizdevās, jo tēvs pierunāja viņu kļūt par skolotāju, lai turpmāk finansiāli palīdzētu jaunākajiem brāļiem iegūt labu izglītību. Tieši tā arī notika. Jaunākajam brālim tāpat bija vēlme iet priesterības ceļu. Verbistu priekšnieks aizsūtīja viņu uz studijām Vīnē, Austrijā. Bet pēc mammas aiziešanas mūžībā viņš izstājās no verbistu kongregācijas un apprecējās.

Pēdējā mācību gadā mums semināristiem tika dota iespēja izvēlēties, kur katrs vēlas tālāk studēt un par kādu priesteri grib būt, par diecēzes priesteri vai par mūku. Indonēzijā kalpo daži misionāri: vecākie brāļi jezuīti, franciskāņi, karmelīti, verbisti un daudzu citu kongregāciju piederīgie. Mans garīgais tēvs un draudzes prāvests (nīderlandietis) pierunāja mani pievienoties verbistiem. Un tad 1990. gadā iesāku noviciātu - pārbaudes laiku pirms uzņemšanas garīgā ordenī - vienu gadu Timora salā, Indonēzijā. Pēc noviciāta sākās filozofijas un teoloģijas studijas verbistu augstajā garīgajā seminārā Floresa salā. Studēju tur līdz 1995. gadam (piecus gadus). Kongregācijā pastāvēja un joprojām ir aktuāla programma, ka semināristi var studēt ārzemēs, ja no attiecīgās valsts tiek saņemts ielūgums. Bija ielūgumi no dažādām valstīm, tostarp no Polijas. Nolēmu izvēlēties Poliju. Pirms tam mums tika dota iespēja slīpēt arī savas angļu valodas prasmes.

Kopā ar kursa biedru ierados Polijā 1995. gadā un uzreiz sāku mācīties poļu valodu Poznaņā. Pēc gada turpināju teoloģijas studijas Verbistu augstākajā garīgajā seminārā Peņenžno. 2000. gadā, kas bija jubilejas gads, iesvētīšanās. Pēc ordinācijas mans kolēģis aizbrauca atpakaļ uz Indonēziju, bet es paliku Polijā. Strādāju kā draudzes vikārs, mācīju reliģiju pamatskolā un vidusskolā. Pēc tam papildu teoloģijas studijas Varšavā. Strādāju verbistu novicinātā kā garīgais tēvs un viens no formatoriem.

2015. gadā man ļoti gribējās braukt atpakaļ uz savu dzimteni. Tomēr tā vietā, lai brauktu prom no Eiropas, priekšnieks piedāvāja man citu iespēju, proti, pievienoties tēvam Tomašam Dudzjukam, kas bija ieradies Latvijā vienu gadu agrāk (2014. gadā). Uzreiz nepiekritu. Priekšnieks lika man braukt uz Latviju, precīzāk, uz Gulbeni, kur toreiz kalpoja t. Tomašs, lai tikai paskatītos un pēc tam izlemtu, kur turpmāk gribu kalpot. Trīs dienas biju Gulbenē un, atgriežoties uz Poliju, devu pozitīvu atbildi priekšniekam, ka varu pievienoties t. Tomašam. Ierados Latvijā augusta beigās 2015. gadā. Kopš tā laika šogad aprit manas kalpošanas desmit gadi šeit, Māras zemē. Līdz šim esmu kalpojis trīs vietās (trīs draudzēs), bet nu jau vairāk nekā astoņus gadus kalpoju šeit, sv. Antona baznīcā. (Ja vēlaties uzzināt vairāk par mani un par Baznīcu Indonēzijā, varat to atrast un izlasīt šī gada katoļu kalendārā.).

Pateicības vārdi

Un tagad pateicības vārdi. Vispirms es pateicos Dievam par katru nodzīvoto brīdi, it īpaši par priesterības dāvanu, ko man, savam nederīgajam kalpam, Viņš ir dāvājis. Paldies maniem mirušajiem vecākiem Lūcijai un Karolam, kas audzināja mani kristīgajā garā un mācīja mani mīlēt Dievu un cilvēkus.

Izsaku milzīgu pateicību Latvijas, īpaši Rīgas, garīgajai kārtai ar mūsu arhibīskapu, viņa ekselenci Zbigņevu priekšgalā. Kad pirmoreiz ierados Kūrijā pie arhibīskapa, Viņš aicināja mani kopā lūgties pie Dievmātes statujas un beigās mani svētīja. Sirsnīgs paldies, Jums, ekselence, par šo svētību, par Dieva vārdiem, par Jūsu atbalstu un visu palīdzību, bez kuras nav iespējama mana kalpošana šeit, Latvijā.

Izsaku sirsnīgu pateicību bīskapam Andrim, stiprinot mani ar savas dzīves paraugu, savu klātbūtni, atsaucību un svētību šodien.

Visiem dārgajiem brāļiem priesterībā sirsnīgs paldies par kopā būšanu, svinēšanu, par jūsu klātbūtni un lūgšanu, kas mani stiprina, sagādā prieku, tādu sajūtu, ka savā kalpošanā neesmu viens, vientuļš, paldies, ka jūs esat.

Īpašu un sirsnīgu pateicību izsaku draudzes prāvestam, monsinjoram Olģertam, kas mani ir pieņēmis tādu, kāds es esmu, ar visām manām nepilnībām. Patiesībā es nebiju plānojis svinīgi svinēt šo priesterības jubileju, tomēr viņš uzstāja, ka ne tikai var, bet to vajag svinēt kopā draudzes lokā. Doma par šodienas svinībām radās tieši pirms divām nedēļām. Sirsnīgs paldies Jums, Monsinjor!

Pēdējais, bet tas nenozīmē, ka mazsvarīgākais. No sirds paldies jums visiem dārgajiem brāļiem un māsām Kristū, draudzes locekļiem (latviski, krieviski un poliski runājošajiem un ielūgtajiem ticīgajiem no citām Latvijas pusēm (Mazsalacas, Siguldas utt.) un no Polijas. Par katru jūsu atbalstu, jūsu lūgšanām manā nodomā. Paldies draudzes korim, kas padara tik patīkamu šodienas liturģiju. No sirds pateicos ikkatram labas gribas cilvēkam, kas mani pieņem, par Radio Mariju Latvijā klausītājiem, kas arī par mani lūdzās.

Svētais Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu.” Tas, ko es jums došu, ir lūgšana. Apsolu lūgšanu par jums visiem. Lai labais Dievs jūs katru bagātīgi svētī un jums atalgo. Arī kopā ar jums es lūdzu Dievam: Svētī, Kungs, mūsu zemi, Māras zemi, kur mēs dzīvojam un esam; kur es kalpoju. Svētī mūs, Tavu tautu. Amen

Vairāk par Dievišķā Vārda sadraudzības kongregāciju var uzzināt šeit: https://katolis.lv/2016/04/dieviska-varda-sadraudziba/