Konsekrētie.lv - Aktualitātes

Pr. Fransesko Kapu SVD aicinājuma stāsts 25. gadu priesterības jubilejas svinībās

Wed, 11 Jun 2025 08:35:00 +0000

Pr. Fransesko Kapu SVD ir no Indonēzijas, un par priesteri viņš tika iesvētīts Jubilejas gadā, 2000. gada 14. maijā. Savukārt 17. maijā priesteris Fransesko atzīmēja savas ordinācijas 25. gadadienu.

Viņš pieder Dievišķā Vārda sadraudzības kongregācijai (sauktai arī par verbistiem vai Dievišķā Vārda misionāriem). Tādēļ arī aiz viņa vārda un uzvārda uzmanīgs lasītājs būs pamanījis saīsinājumu SVD (no latīņu valodas: Societas Verbi Divini).

Lai gan Latvijā tēvs Fransesko kalpo jau gandrīz 10 gadus, tomēr iespējams ne visi zina, ka viņš ir ne tikai priesteris, bet arī klosterbrālis. Tādēļ vēlamies dalīties ar viņa uzrunu no jubilejas svinībām, kas ļaus nedaudz vairāk ieskatīties viņa aicinājuma ceļā.

Jubilāra uzruna svinību laikā, Svētā Antona draudzē

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Patiešām esmu patīkami pārsteigts un jūtos aizkustināts, redzēdams pietiekami daudz ticīgo, kas atnākuši uz šodienas svinībām, uz manu priesterības sudraba jubileju. Domāju, ka šodien jūs esat sanākuši kopā svētā Antona baznīcā ne tik daudz manis dēļ, bet pirmām kārtām Kristus dēļ. Viņa mīlestība mūs šeit un tagad ir sapulcinājusi kopā.

Tā kā pateicība ir veids, kādā cilvēks novērtē to, kas viņam ir, tad pieklājīgi būtu pateikt paldies Dievam un jums visiem. Bet pirms tam ļaujiet man nedaudz atskatīties un pastāstīt jums par savu priesterības aicinājuma ceļu, ko esmu nogājis diezgan garu.

Stāsts par manu priesterības ceļu

Esmu uzaudzis katoļu ģimenē. Mans tēvs mācījās mazajā seminārā četrus gadus, bet ģimenes apsvērumi (viņš bija vienīgais mantinieks, un viņam bija tikai viena māsa) neļāva viņam realizēt savu sapni kļūt par priesteri. Vēlāk viņš turpināja savas studijas valsts institūcijā un kļuva par skolotāju.

Pamatskolai beidzoties, sarežģītās ekonomiskās situācijas dēļ uzreiz negāju uz vidusskolu, toreiz man bija 3 vecākie brāļi un 2 māsas, kas mācījās augstskolā. Paliku mājās divus gadus. Pēc tam 1985. gadā apmeklēju katoļu vidusskolu un, to pabeidzis, 1987. gadā es iestājos Sv. Jāņa Pāvila II seminārā, kas tikko tika atklāts, un tur uzreiz arī sākās mans pirmais mācību gads. To dzirdot, mans tēvs ļoti priecājās, jo viņa vēlme bija tā, lai vismaz viens no bērniem ietu viņa pēdās un īstenotu viņa sapni kļūt par priesteri. Izrādās, ka arī vecākajā brālī bija vēlme iet priesterības ceļu, tomēr neizdevās, jo tēvs pierunāja viņu kļūt par skolotāju, lai turpmāk finansiāli palīdzētu jaunākajiem brāļiem iegūt labu izglītību. Tieši tā arī notika. Jaunākajam brālim tāpat bija vēlme iet priesterības ceļu. Verbistu priekšnieks aizsūtīja viņu uz studijām Vīnē, Austrijā. Bet pēc mammas aiziešanas mūžībā viņš izstājās no verbistu kongregācijas un apprecējās.

Pēdējā mācību gadā mums semināristiem tika dota iespēja izvēlēties, kur katrs vēlas tālāk studēt un par kādu priesteri grib būt, par diecēzes priesteri vai par mūku. Indonēzijā kalpo daži misionāri: vecākie brāļi jezuīti, franciskāņi, karmelīti, verbisti un daudzu citu kongregāciju piederīgie. Mans garīgais tēvs un draudzes prāvests (nīderlandietis) pierunāja mani pievienoties verbistiem. Un tad 1990. gadā iesāku noviciātu - pārbaudes laiku pirms uzņemšanas garīgā ordenī - vienu gadu Timora salā, Indonēzijā. Pēc noviciāta sākās filozofijas un teoloģijas studijas verbistu augstajā garīgajā seminārā Floresa salā. Studēju tur līdz 1995. gadam (piecus gadus). Kongregācijā pastāvēja un joprojām ir aktuāla programma, ka semināristi var studēt ārzemēs, ja no attiecīgās valsts tiek saņemts ielūgums. Bija ielūgumi no dažādām valstīm, tostarp no Polijas. Nolēmu izvēlēties Poliju. Pirms tam mums tika dota iespēja slīpēt arī savas angļu valodas prasmes.

Kopā ar kursa biedru ierados Polijā 1995. gadā un uzreiz sāku mācīties poļu valodu Poznaņā. Pēc gada turpināju teoloģijas studijas Verbistu augstākajā garīgajā seminārā Peņenžno. 2000. gadā, kas bija jubilejas gads, iesvētīšanās. Pēc ordinācijas mans kolēģis aizbrauca atpakaļ uz Indonēziju, bet es paliku Polijā. Strādāju kā draudzes vikārs, mācīju reliģiju pamatskolā un vidusskolā. Pēc tam papildu teoloģijas studijas Varšavā. Strādāju verbistu novicinātā kā garīgais tēvs un viens no formatoriem.

2015. gadā man ļoti gribējās braukt atpakaļ uz savu dzimteni. Tomēr tā vietā, lai brauktu prom no Eiropas, priekšnieks piedāvāja man citu iespēju, proti, pievienoties tēvam Tomašam Dudzjukam, kas bija ieradies Latvijā vienu gadu agrāk (2014. gadā). Uzreiz nepiekritu. Priekšnieks lika man braukt uz Latviju, precīzāk, uz Gulbeni, kur toreiz kalpoja t. Tomašs, lai tikai paskatītos un pēc tam izlemtu, kur turpmāk gribu kalpot. Trīs dienas biju Gulbenē un, atgriežoties uz Poliju, devu pozitīvu atbildi priekšniekam, ka varu pievienoties t. Tomašam. Ierados Latvijā augusta beigās 2015. gadā. Kopš tā laika šogad aprit manas kalpošanas desmit gadi šeit, Māras zemē. Līdz šim esmu kalpojis trīs vietās (trīs draudzēs), bet nu jau vairāk nekā astoņus gadus kalpoju šeit, sv. Antona baznīcā. (Ja vēlaties uzzināt vairāk par mani un par Baznīcu Indonēzijā, varat to atrast un izlasīt šī gada katoļu kalendārā.).

Pateicības vārdi

Un tagad pateicības vārdi. Vispirms es pateicos Dievam par katru nodzīvoto brīdi, it īpaši par priesterības dāvanu, ko man, savam nederīgajam kalpam, Viņš ir dāvājis. Paldies maniem mirušajiem vecākiem Lūcijai un Karolam, kas audzināja mani kristīgajā garā un mācīja mani mīlēt Dievu un cilvēkus.

Izsaku milzīgu pateicību Latvijas, īpaši Rīgas, garīgajai kārtai ar mūsu arhibīskapu, viņa ekselenci Zbigņevu priekšgalā. Kad pirmoreiz ierados Kūrijā pie arhibīskapa, Viņš aicināja mani kopā lūgties pie Dievmātes statujas un beigās mani svētīja. Sirsnīgs paldies, Jums, ekselence, par šo svētību, par Dieva vārdiem, par Jūsu atbalstu un visu palīdzību, bez kuras nav iespējama mana kalpošana šeit, Latvijā.

Izsaku sirsnīgu pateicību bīskapam Andrim, stiprinot mani ar savas dzīves paraugu, savu klātbūtni, atsaucību un svētību šodien.

Visiem dārgajiem brāļiem priesterībā sirsnīgs paldies par kopā būšanu, svinēšanu, par jūsu klātbūtni un lūgšanu, kas mani stiprina, sagādā prieku, tādu sajūtu, ka savā kalpošanā neesmu viens, vientuļš, paldies, ka jūs esat.

Īpašu un sirsnīgu pateicību izsaku draudzes prāvestam, monsinjoram Olģertam, kas mani ir pieņēmis tādu, kāds es esmu, ar visām manām nepilnībām. Patiesībā es nebiju plānojis svinīgi svinēt šo priesterības jubileju, tomēr viņš uzstāja, ka ne tikai var, bet to vajag svinēt kopā draudzes lokā. Doma par šodienas svinībām radās tieši pirms divām nedēļām. Sirsnīgs paldies Jums, Monsinjor!

Pēdējais, bet tas nenozīmē, ka mazsvarīgākais. No sirds paldies jums visiem dārgajiem brāļiem un māsām Kristū, draudzes locekļiem (latviski, krieviski un poliski runājošajiem un ielūgtajiem ticīgajiem no citām Latvijas pusēm (Mazsalacas, Siguldas utt.) un no Polijas. Par katru jūsu atbalstu, jūsu lūgšanām manā nodomā. Paldies draudzes korim, kas padara tik patīkamu šodienas liturģiju. No sirds pateicos ikkatram labas gribas cilvēkam, kas mani pieņem, par Radio Mariju Latvijā klausītājiem, kas arī par mani lūdzās.

Svētais Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu.” Tas, ko es jums došu, ir lūgšana. Apsolu lūgšanu par jums visiem. Lai labais Dievs jūs katru bagātīgi svētī un jums atalgo. Arī kopā ar jums es lūdzu Dievam: Svētī, Kungs, mūsu zemi, Māras zemi, kur mēs dzīvojam un esam; kur es kalpoju. Svētī mūs, Tavu tautu. Amen

Vairāk par Dievišķā Vārda sadraudzības kongregāciju var uzzināt šeit: https://katolis.lv/2016/04/dieviska-varda-sadraudziba/

Savu lielo mīlestību uz Jēzus Vissvētāko Sirdi viņa spēja remdēt vienīgi Karmelā

Tue, 10 Jun 2025 07:59:00 +0000

Esam saņēmuši skumju ziņu no Ikšķiles Baskāju karmela māsu ordeņa – 14. maijā mūžībā aizgājusi māsa Marija Terēze no Svētā Gara (Maria Theresia Völkl). Lai gan māsa savus pēdējo dzīves posmu pavadījusi klauzūras klosterī, tomēr viņas dzīvesstāstu raksturojis apbrīnas vērts dinamisms, piemēram, kā misionārei vēl pirms iestāšanās Karmelā viņai nācies daudz ceļot. Dzīves nogalē arī nav trūcis negaidītu pavērsienu, proti, ne katrs 89 gadu vecumā būtu gatavs pārcelties uz Latviju, lai ar savu klātesamību nodrošinātu nepieciešamo māsu skaitu Ikšķiles klostera kanoniskajai nodibināšanai. Bet tieši to māsa Marija Terēze no Svētā Gara paveica un tādējādi, var teikt, piepildīja savu misiju. Pateicība viņai un Dievam par to!

Vairāk par māsas dzīves gājumu un ticības liecību raksta Ikšķiles māsas:

Heiligstes Herz Jesu, alles für Dich!
Svētā Jēzus Sirds, visu Tev!

Māsa Marija Terēze no Svētā Gara
Maria Theresia Völkl
05.05.1933. - 14.05.2025.

MĪLĒT DIEVU BEZ ROBEŽĀM, pēc tā tik ļoti ilgojās mūsu mīļā māsa Marija Terēze no Svētā Gara, kura pēc bagātas, piepildītas dzīves kalpošanā Kungam savu mērķi sasniedza 14. maijā, savas kristības 92. gadadienā, lai slavētu, pateiktos un mīlētu Dievu pāri šīs zemes dzīves robežām. Septembrī viņas spēki manāmi mazinājās, un gada sākumā tika diagnosticēts vēzis. Pēdējās dzīves nedēļās viņa vairs nevarēja atstāt slimnieku istabiņu. Par katru vismazāko pakalpojumu mēs drīkstējām saņemt sirsnīgu: "Lai Dievs aizmaksā!" (Vergelt's Gott!) Esam pateicīgas viņas radiniecēm Ingei, kura šajās nedēļās kā medmāsa palīdzēja mums māsu aprūpēt, un Edītei, kura viņu vairākkārt apmeklēja. Kā katru vakaru pirms kompletorija mēs nācām pie viņas gultas, lai kopīgi lūgtos, tā Dievs parūpējās, lai mēs visas varētu pavadīt mūsu mīļo māsu pēdējā pusstundā uz šīs zemes un dziedāt Salve Regina viņas aiziešanas brīdī. Tā bija Aglonas Dievmātes svētku vigīlija. Aglonā, Latvijas galvenajā svētvietā, Dievmāte tiek godināta brīnumdarošajā svētgleznā ar vārdiem "Rādi, ka esi Māte!". Īpašu prieku māsai Marijai Terēzei vakara apmeklējumu laikā mēs varējām sagādāt ar dziesmu: "Tevī visās ciešanās ir prieks, ak Tu, mīļais Jēzu Kristu!"

Marija Terēze ir dzimusi 1933. gada 5. maijā Vilihā, Āhenes diecēzē. Viņai bija jaunāks brālis Manfrēds. Un savu vecāko māsu Regīnu viņa nu būs apsteigusi nāvē. 1953. gada 12. martā kā jauna sieviete viņa iestājās pie "Svētā Gara kalponēm" Šteilā. 1956. gada 3. janvārī viņa deva savus pirmos svētsolījumus. 30 gadus viņa kalpoja kā misionāre ar vārdu māsa Alakoka un ceļoja pa pasauli. No Anglijas viņa ieradās Austrālijā un Indijā. Bet savu lielo mīlestību uz Jēzus Vissvētāko Sirdi viņa tomēr spēja remdēt vienīgi Karmelā. 1983. gada 2. novembrī viņa iestājās Karmelā Indijā. Tas bija Bihārā, kur viņa bija darbojusies jau kopš 1965. gada. Sakarā ar ārvalstu misionāru izraidīšanu atpakaļ uz Vāciju viņa 1985. gadā nonāca pie karmelītēm Hainburgā un no turienes Filsbiburgā, savukārt pēc neilga laika viņai atkal bija jāatgriežas Šteilā. Pēc sīvas cīņas un ar lielām ilgām pēc Karmela viņai 1987. gada 26. jūnijā tika atļauts iestāties Hauenšteinā un 1992. gada 2. februārī dot svinīgos svētsolījumus kā karmelītei. Viņa ar lielu atdevi veltīja sevi ērģeļu spēlei un izsmalcinātai liturģijas svinēšanai, kā arī priecīgi un čakli strādāja sveču darbnīcā.

2022. gadā sākās Hauenšteinas Karmela likvidācija. Kamēr māsas apsvēra, kurp doties, māsa Marija Terēzija, stāvot klostera gaitenī zem Mēra krusta, pēc kāda brīža teica: "Es došos uz Ikšķili. Nav svarīgi, vai es miršu šeit vai miršu tur, bet tad viņām Latvijā būs vēl viena māsa." Viņa bija dzirdējusi, ka mums vēl nav pietiekami daudz māsu, lai klosteri kanoniski nodibinātu, tāpēc viņa steidzās kā Marija pie savas māsīcas Elizabetes un bija dzīvīga un priecīga māsa mūsu kopienā. Tādējādi viņa deva izšķirošu ieguldījumu, lai Karmela klosteris Ikšķilē 2025. gada 2. martā tiktu kanoniski nodibināts.

Līdz viņas spēki sāka pilnīgi izsīkt, māsa Marija Terēzija katru dienu cītīgi mācījās latviešu valodu. Viņas spēja tik lielā vecumā tā iemīlēt pilnīgi svešu un nebūt ne vieglu valodu bija apbrīnojama.

Nu mūsu mīļās māsas Marijas Terēzes no Svētā Gara misija ir piepildīta, un viņa var mīlēt Dievu bez robežām.

To mēs viņai novēlam no visas sirds un uzticam viņu Jūsu lūgšanām,
Jūsu karmelīšu māsas Ikšķilē

Vairāk par Baskāju Karmela māsu ordeni šeit: https://katolis.lv/2014/06/baskaju-karmela-masu-ordenis/
Pie māsām var pavadīt rekolekcijas, lūgšanu dienas vai vienkārši baudīt klusumu un lūgšanu pieteikšanās šeit: https://katolis.lv/organizacija/baskaju-karmela-masu-ordenis/

Apsveikums V.E. bīskapam Edvardam Pavlovskim priesterības 50 gadu jubilejā

Thu, 29 May 2025 10:04:00 +0000

Sirsnīgi sveicot V.E. bīskapu Edvardu Pavlovski viņa priesterības 50 gadu jubilejā, priesteris Andris Ševels devās uz Jelgavu, lai personīgi nodotu Latvijas konsekrēto personu vārdā sagatavoto sveicienu un apliecinātu cieņu viņa uzticīgajai kalpošanai.

V.E. Jelgavas bīskapam Edvardam Pavlovskim priesterības 50 gadu jubilejā (ordinēts 1975. gada 25. maijā)

Dārgais bīskap Edvard,

Priesterības 50 gadu jubileja nav tikai gadu skaita atzīmēšana – tā ir Dievam un cilvēkiem veltītas dzīves liecība, kas iedvesmo un stiprina ticībā.

Grāmatā “Dāvana un noslēpums” pāvests Jānis Pāvils II raksta, ka priestera sūtība ir būt tiltam starp Debesīm un zemi. Ar sakramentiem, Dieva vārda sludināšanu, lūgšanu un savas dzīves piemēru priesteris nes Dievu cilvēkiem un cilvēkus Dievam.

Bīskap Edvard, mūsu pazīšanās sniedzas vairāk nekā 30 gadu garumā. No sirds pateicos par Jūsu klātbūtni, lūgšanām un labvēlību, kas man ir bijis liels atbalsts. Pateicos par Jūsu priesteriskās dzīves liecību – par to, ka esat bijis un joprojām esat īsts gans, ceļvedis un draugs.

Priesterības jubilejā novēlam Jums bagātīgas Dieva žēlastības, patiesu prieku svētīgajā kalpošanā, daudz spēka, enerģijas un stipru veselību. Lai Kristus – Augstais un Mūžīgais Priesteris – vada Jūs tālāk pa saviem miera un mīlestības ceļiem! Lūdzamies Jūsu nodomos un uzticam Jūs Dievmātes aizbildniecībai.

Latvijas Konsekrēto dzīves institūtu un apustuliskās dzīves kopienu konferences vārdā, priesteris Andris Ševels MIC

Foto: Juris Škapars

Latvijas konsekrētie ievēl jaunu padomi, pārrunā paveikto un iezīmē nākotnes iniciatīvas

Tue, 04 Feb 2025 07:29:00 +0000

1. februārī Ikšķiles Karmela klosterī tikās Latvijas konsekrētie. Tā bija iespēja Jubilejas gada ietvaros svinēt Konsekrētās dzīves jubileju, pavadīt laiku lūgšanā un sarunās. Pasākumā piedalījās arī apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Georgs Gensvains.

Tikšanās laikā Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu priekšnieku apvienotā konference uz nākamajiem trim gadiem ievēlēja jaunu padomi. Par konferences priekšsēdētāju tika ievēlēts Andris Ševels MIC, priekšsēdētāja vietnieci – māsa kalpone Ginta Mākulēna, bet konferences sekretāri – māsa Diāna Cērmane OP. Aizvadītajos trīs gados šajos amatos attiecīgi bija Jānis Meļņikovs SJ, Apustuliskā Oblāte Liliane Bertrande no kustības „Pro Sanctitate“ un māsa Anna Marija PIJ.

Pasākuma laikā konsekrētie tāpat iepazīstināja nunciju ar konsekrētās dzīves situāciju Latvijā, un dalībnieki apsprieda gan izaicinājumus, gan turpmākos mērķus. Tika uzsvērta mazo kopienu nozīme Latvijas Baznīcas dzīvē, īpaši vīriešu un sieviešu ordeņu un kongregāciju ieguldījums evaņģelizācijā un kalpošanā. Konsekrētie passtāstīja, ka pēdējo trīs gadu laikā īstenoti vairāki projekti: sinodalitātes diskusiju veicināšana, drošības vadlīniju izstrāde un prevencijas kursi, kas aptvēra visas Latvijas diecēzes un apmēram 200 cilvēkus. Tāpat šo gadu laikā izveidota veselības apdrošināšana konsekrētajiem un atjaunota mājaslapa, papildinot to ar sadaļu par drošību. Māsa kalpone Gunta apguva speciālu kursu Svētā Gregora universitātē Romā, Itālijā, un ir nozīmēta kā drošības un prevencijas koordinatore. Tāpat konsekrētie ir īstenojuši citas kopīgas iniciatīvas, piemēram, radio raidījumu Radio Marija Latvija “Aicinājumu ceļš” un Jubilejas gada aktivitātes, kas veicina konsekrētās dzīves atpazīstamību, tostarp konsekrēto svētceļojumu uz Romu šī gada oktobrī. Tikšanās dalībnieki uzsvēra nepieciešamību turpināt veidot vienotību, atbalstīt cits citu un aktīvi iesaistīties evaņģelizācijas misijā.

Dienas otrajā daļā G.Gensvains piedāvāja garīgas pārdomas par tēmu “No Bābeles līdz Vasarsvētkiem”, norādot uz diviem kontrastā esošiem konsekrētās dzīves modeļiem. Atsaucoties uz nuncija stāstīto, konsekrētie norāda, ka Bābele simbolizē pašpietiekamību un vienveidību, kas ved uz garīgu stagnāciju un izolāciju. Šāda dzīve kļūst par slēgtu sistēmu, kurā indivīdi zaudē savas harizmas un tiek pakļauti struktūrām, kas nomāc Svētā Gara darbību. Tā vietā, lai dzīvotu ticības brīvībā, konsekrētā dzīve Bābeles modelī kļūst par elitāru un kontrolējošu kopienu, kas pamazām iztukšojas un zaudē spēju nest evaņģelizācijas augļus.

Savukārt Vasarsvētki simbolizē garīgo atjaunotni, dinamismu un Svētā Gara vadītu kopību. Svētā Gara uguns piepilda ticīgos ar drosmi, atbrīvojot viņus no bailēm un vienveidības, veicinot patiesu kopību dažādībā. Vasarsvētku loģika mudina konsekrētos atvērties jaunām iespējām, kur katrs loceklis var īstenot savu aicinājumu Svētā Gara vadībā, kļūstot par cerības un gaismas nesēju pasaulei.

Meditācijā konsekrētie tika aicināti izvēlēties Vasarsvētku ceļu, kur Svētais Gars kļūst par konsekrētās dzīves sakni un atjauno tās garīgo spēku. Tikai atsakoties no Bābeles noslēgtības un paļaujoties uz Svētā Gara vadību, konsekrētā dzīve var saglabāt savu būtību – būt autentiska Kristus klātbūtnes zīme pasaulē, kas sludina Evaņģēliju un kalpo cilvēcei ar mīlestību un prieku.

KABIA; Foto: Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu priekšnieku apvienotā konference

Pārpublicēts no katolis.lv

19. novembrī labais Dievs ir pie sevis saucis mūsu mīļo māsu Venerandu no Nabadzīgā Bērna Jēzus

Sat, 23 Nov 2024 07:16:00 +0000

(Veneranda Vilcāne; *31.05.1942 Atašiene/Krustpils raj. +19.11.2024 Rīga)

Ar mūžīgu mīlestību Es esmu Tevi mīlējis un tāpēc žēlodams pie sevis vilcis.
(Jer 31,3)

Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosterī māsa iestājās 1962. gada 16. jūlijā, Daugavpilī, kur tobrīd jau bija četras māsas no tās pat draudzes. 1964. g. ieģērbšanas svinības notika Līvānu baznīcā, 1967. g. 28. augustā salika pirmos solījumus Rudzātos un 1972. g. 5. decembrī - mūžīgos solījumus Līvānos aiz aizslēgtām baznīcas durvīm, jo padomju okupācijas gados māsas dzīvoja apslēptu klostera dzīvi.

Māsa Veneranda ir dzimusi ticīgā daudzbērnu – 10 bērnu ģimenē. Pēc vidusskolas bija ieguvusi medicīnas māsas profesiju, no 1964. g. – 1968. g. strādāja Preiļu slimnīcā, 1969. g. Daugavpils slimnīcas infekciju nodaļā, vēlāk diagnostikas un radioloģijas nodaļā. No 1978. g. sagatavoja bērnus un jauniešus sakramentiem, iesaistījās garīgās literatūras rakstīšanā un izplatīšanā.

1993. g. m. Venerandai tika uzticēta klostera noviciāta vadīšana Latvijā, kā arī vairāk kā desmit gadus viņa bija reģiona priekšniece māsu kongregācijai Latvijā.

Māsa radikāli izdzīvoja savu aicinājumu, pildot klostera regulu, interesējās par Baznīcas dzīvi un notikumiem sabiedrībā, bija atvērta uz savu tuvāko vajadzībām.

Māsas Venerandas dzīve liecina par patiesu prieku un mīlestību, ko var dot tikai Dievs, par skaistu, vērtīgu un pazemīgi nodzīvotu dzīvi, nesavtīgi kalpojot Dievam un cilvēkiem.

19. novembrī pēc smagas slimības un ciešanām devās mūžībā.

Māsa mums paliks atmiņā kā uzticīgas Kungam ordeņa māsas piemērs.

Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas

Sudraba kalpošanas jubileja

Wed, 28 Aug 2024 14:11:00 +0000

Šogad mūsu lokālā Baznīca ir bagāta ar sudrabjubilāriem,- priesteriem, māsām, un arī Bērniņa Jēzus māsas karmelītes svin šogad savas kalpošanas Latvijā 25 gadskārtu.

1999. gada oktobrī tā tika aizsākta Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā, turpināta Gulbenes Vissvētākā Sakramenta draudzē, kā nākamās apustulāta vietas pievienojās Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrāle un Rīgas Kristus Karaļa draudze. Protams, nosauktas ir draudzes, kuru telpās māsas dzīvoja vai dzīvo. Pati kalpošana šo gadu laikā ir bijusi ar krietni plašāku ģeogrāfiju.

24. augustā Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē tika svinēta pateicības Euharistija, kuru celebrēja V.E. Rīgas arhibīskps Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot Jelgavas bīskapam un vēl 6 priesteriem. Katedrāli piepildīja māsas Marijas Stefanas un draugu balsis un mūzika. Sprediķa laikā arhibīskaps aicināja māsas turpināt īstenot aizsākto ceļu, daloties ticības pieredzē ar tiem, pie kuriem Dievs sūta.

Pēc Svētās Mises svētki turpinājās diecēzes katehēzes centrā, t.s. Baltajā mājā. Kopīga agape, sarunas, atmiņas, arīdzan māsas Sofijas uzruna par kongregācijas harizmu.

Šobrīd Latvijā esam mītam pie Rīgas Kristus Karaļa draudzes un Jelgavas katedrāles, bet kalpošanas ceļi ved pa plašākās takām nekā draudžu robežas. Abās kopienās ir pa 4 māsām.

Esam pateicīgas mīļajam Dievam par šiem kalpošanas gadiem, ikvienu, arī neizprotamo, žēlastību! Pateicamies ikvienam, kurš par mums lūdzas un atbalsta ikdienā.

Bērniņa Jēzus karmelītes

Eiropas Konsekrēto tikšanās noslēdzas ar aicinājumu atjaunoties kopībā

Thu, 25 Apr 2024 19:08:00 +0000

Aprīļa vidū Varnovā, Čehijā, notika Eiropas Konsekrēto konferenču priekšnieku apvienības (UCESM) 21. ģenerālā asambleja, kurā piedalījās 45 pārstāvji no 23 valstīm. Tikšanās laikā tika apspriesta aktuāla tēma, kura apvienības redzeslokā ir jau ilgāku laiku – “Reliģiskā dzīve: identitāte un nākotne. Saskaroties ar šodienas izaicinājumiem”. Taču šoreiz jau asamblejas atklāšanas uzrunā apvienības prezidents Jānis Meļņikovs SJ norādīja uz tādiem reliģiskās dzīves aspektiem, kā trauslums, sadarbība ar lajiem un sinodalitāte, kā arī mūsu kā ticīgo identitātes atjaunošanu kā pamatu, lai spējam stāties pretī izaicinājumiem ar atjaunotu cerību.

Konsekrētos uzrunāja apustuliskais nuncijs Čehijas Republikā Tadeušs Okolo (Thaddeus Okolo), kurš atgādināja par konsekrēto dzīvesveida būtiskāko (lūgšana, kopība, pravietība u. c.), kā arī ar sajūsmu atzīmēja sieviešu reliģiozitātes autentiskumu Čehijā. Eiropas konsekrētie tikās ar Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves biedrību dikastērija sekretāri māsu Simonu Brambillu, Bīskapu sinodes ģenerālsekretāra vietnieci māsu Natalī Bekāru (Nathalie Becquart), kura uzstājās ar priekšlasījumu: “Kā kļūt par sinodālo Baznīcu misijā ar lajiem”. Konsekrētajiem tāpat bija tikšanās ar Pontifikālo nepilngadīgo aizsardzības komisijas pārstāvi. Pasākumā piedalījās arī Starptautiskās konsekrēto ģenerālpriekšnieku apvienības (UISG) prezidente māsa Marija Barrona.

Ģenerālās asamblejas laikā kā ceļš uz konsekrētās dzīves nākotni tika piedāvāta atgriešanās pie konsekrēto aicinājuma garīgajām saknēm. “Šāds priekšlikums šķiet vairāk nekā aktuāls mūsdienās, kad mūsu Eiropas sekularizētā vai agnostiskā sabiedrība lēnām, bet neatlaidīgi ir veicinājusi mūsu kā Dievam veltītu (t. i., nošķirtu) cilvēku identitātes aptumšošanos. Mūsu kopienās ir izplatījies individuālistisks un sekularizēts dzīvesveids,” norāda apvienības pārstāvji.

Pamatojoties uz personīgo Dieva pieredzi savā dzīvē, ne viens vien runātājs ģenerālās asamblejas laikā uzsvēra, ka reliģiskās dzīves princips un pamats ir personīga Dieva pieredze. “Iespējams, tieši uz to mēs esam aicināti galvenokārt mūsu laikmeta neskaidrību apstākļos.” Arī pirmās dienas homīlijā J. Meļņikovs citēja britu rabīna Džonatana Sacksa teikto: “Ticība ir drosme dzīvot ar nenoteiktību.” Tēvs Luiss Manuels Suārezs atgādināja Kunga vārdus Mozum: “Es tev priekšā nolieku dzīvību un nāvi […] izvēlies dzīvību.” (5. Mozus 30, 19)Tāpat brālis Filips Pinto no Indijas, bijušais Kristīgo brāļu ģenerālpriekšnieks, mudināja neuztraukties par to, ka samazinās konsekrēto skaits. Arī saujiņa ticīgo, kas dedzīgi aizrautīgi domā par Dievu un nopietni tic konsekrēto dzīvesveidam, var atstāt milzīgu iespaidu.

“Iespējams, vēl viens konsekrētās dzīves ceļš nākotnē ir radoši atrast veidus un līdzekļus, kā dalīties savā ticībā un dzīves pieredzē. Vienā no plenārsēdēm izskanēja nožēla jautājuma formā: kāpēc mēs vairāk dalāmies ar draugiem un svešiniekiem nekā ar savas kopienas locekļiem? Tas ir risks, ka mums ir kopīga dzīve (kopīga ēšana, kopīga lūgšana utt.), bet nav īstas dzīves kopības, t. i., nav intimitātes starp mums. Mēs dzīvojam blakus, bet gandrīz nepazīstam viens otru,” norāda konsekrētie, komentējot tikšanās laikā izskanējušās uzrunas, un turpina: “Ņemot vērā visu to, ko dzirdējām par trausluma jeb ievainojamības tēmu, iespējams, ka patiesa kopība starp kopienas locekļiem veidojas tad, kad viņi nonāk situācijās, kad spēj dalīties savā trauslumā un vājumā. Šajā līmenī esam vienādi. Kāds no dalībniekiem teica: “Ja tu ieskatīsies sevī, tu atradīsi visus pārējos!” Cilvēka drosme parādīties vājam un neaizsargātam citu priekšā ir tas, kas viņu vairāk saista ar citiem. Pieņemt un atklāt ievainojamību nozīmē riskēt mīlēt. Nabadzība dalīties ar savu ievainojamību, iespējams, ir atslēga uz patiesu dzīves kopību.”

No šī secinājumā izriet tālākās konsekrēto pārdomas, ka tikai “Baznīca, kas spēj pieņemt un atzīt savu trauslumu, var iemācīties patiesi mīlēt nabadzīgos, neaizsargātos, vājos un tos, kas atrodas eksistenciālās perifērijās”. F. Pinto atgādināja, ka pāvests Francisks nevēlas Baznīcu, kas aizrāvusies ar savu svarīgumu, jo šāda Baznīca nespēj pieņemt ievainojamību un līdz ar to nevar apgūt riskanto mākslu mīlēt. Izskanēja doma, ka, iespējams, seksuālās vardarbības skandāli Baznīcā palīdz tai labāk apzināties savu ievainojamību. “Sastopoties ar patiesību, neizvairoties no pazemojošām sāpēm un kauna, pieņemot savu ievainojamību, Baznīca var palīdzēt turpināt ieguldīt drošības procedūrās, lai Baznīca būtu drošāka.”

N. Bekāra izteica domu, ka Sinodālo ceļu, kurā pāvests aicina Baznīcu doties, var raksturot kā ceļu, kurā kristieši iet kopā ar Kristu un visu cilvēci uz Viņa Valstību. Tāpat šajā ceļā konsekrētajiem ir jāpieņem izaicinājums un jāuztver laji nevis kā palīgi, “kas palīdz mums turpināt mūsu apustulātu, bet gan kā mūsu dzīves un misijas līdzstrādniekus un varoņus. Mums ir jāturpina pāreja no mentalitātes, kurā laji tiek uzskatīti par “strādājošiem mūsu labā”, uz mentalitāti, kurā strādājam kopā”, kad laji konkserētajiem nevis seko, bet iet līdzās. Šāda mentalitāte palīdzētu lajiem nejusties konsekrēto izmantotiem, bet gan novērtētiem par to, kas viņi ir.

“Šie priekšlikumi, kas izriet no šīs Ģenerālās asamblejas, proti, atgriešanās pie fundamentālās Dieva pieredzes, patiesas kopības meklējumi ar mūsu brāļiem un māsām, kā arī ar lajiem misijas meklējumos, atgādina mums divus mīlestības baušļus, ko mums devis Jēzus Kristus. Lai mēs visi cenšamies tos īstenot praksē,” norāda konsekrētie.

KABIA (Materiāls sagatavots, izmantojot UCESM pārstāvju Kristīnes Rodas MC, Alfonsas Karapatas MSSR un Ivana Scikluna OFMCap pārdomas)

Šis raksts vispirms tika publicēts vietnē katolis.lv.

Konsekrētie mudina draudzes un kopienas kopīgi gatavoties Jubilejas gadam

Tue, 02 Apr 2024 19:03:00 +0000

2025. gadā Baznīcā svinēsim Jubilejas gadu, kurš sāksies jau šī gada Ziemassvētku vigīlijā, 24. decembrī. Gatavojoties Jubilejas gadam, 2024. gadu, pāvests Francisks izsludināja par Lūgšanas gadu. Un šī gada ietvaros Latvijas konsekrētie vēlas piedāvāt Latvijas draudzēm un kopienām tikšanās, kuru laikā būtu iespēja vairāk uzzināt par Jubilejas gadu un tam sagatavoties.

Kā norāda Konsekrēto personu konferences Latvijā prezidents Jānis Meļņikovs SJ, “atbildot pāvesta aicinājumam svinēt jubilejas gadu ar devīzi “Cerības svētceļnieki” un 2024. gadu veltīt, lai sagatavotos jubilejai caur lūgšanu, Latvijas konsekrētie piedāvā jubilejas gada misiju laiku – rekolekcijas”. Konsekrētie piedāvā šai laikā draudzēs un kopienās organizēt misijas-rekolekcijas, kuru laikā pastāstītu par Jubilejas gadu un lūgšanā tam gatavotos, izmantojot pāvesta Franciska katehēzes par lūgšanu “Lūgšanu piezīmes”. Tā būtu iespēja lūgties un “atgūt vēlmi būt Kunga klātbūtnē, klausīties Viņā un pielūgt Viņu”. Šajās tikšanās reizēs konskrētie pastāstītu par savu lūgšanas, garīgās dzīves un aicinājuma pieredzi.

Konsekrēto personu konference jau ir izveidojusi koordinācijas grupu, kuras pienākumos ietilpst šo tikšanos plānošana. Šīs tikšanās draudzē varētu ilgt no vienas stundas līdz vienai dienai, pielāgojoties draudzes vai kopienas vajadzībām. Sanaksa par tām būtu draudzes vai kopienas ziedojums Konsekrēto konferencei.

Lai pieteiktu sev vēlamo misijas laiku, lūgums sazināties ar kādu no koordinācijas grupas pārstāvjiem: tēvu Romānu MIC (28369661), māsu Dianu OP (26177063), Ritu no kustības “Pro Sanctitate” (26319789).

Vairāk par Jubilejas gadu var uzzināt ŠEIT.

Cerības un miera svētceļnieki

Thu, 08 Feb 2024 05:28:00 +0000

Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves biedrību dikastērijas organizēja starptautisku tikšanos Romā no 1. līdz 4. februārim, kurā piedalījās vairāk nekā 300 delegātu no aptuveni 60 valstīm, pārstāvot dažādas konsekrētās dzīves formas. Asamblejas mērķis bija veicināt kopīgu gatavošanos Jubilejas gadam 2025. gadā ar devīzi “cerības un miera svētceļnieki”. Šī tēma ir izvēlēta atsaucoties uz pāvesta Franciska aicinājumu veicināt cerību un izlīgumu mūsdienu pasaulē, kur ir tik daudz izaicinājumu, šķelšanās, nelaimes un kari.

Dalībnieki, konsekrētie vīrieši un sievietes, sekulāro institūtu locekļi un konsekrētās jaunavas, pulcējās lūgšanā, diskusijas un dalīšanās pieredzē, lai sagatavotos konsekrētās dzīves jubilejai, kas paredzēta 2025. gada 2. februārī vietējās Baznīcās, tai skaitā arī Latvijā, bet no 8.-9. oktobrī kopīgi Romā.

Latviju šajā tikšanās reizē pārstāvēja konsekrēto kopienas izvēlētie pārstāvji: māsa Diāna Cērmane O.P., Rita Refalo, O.A un, t. Romans Vaikulis MIC un Latvijas un Eiropas konskekrēto konferences prezidents t. Jānis Meļņikovs, S.J.

Tikšanās tika veidota sinodālā veidā, to ievadīja jezuīts tēvs Džakomo Kosta (Giacomo Costa), Sinodes sekretariāta konsultors un līdz ar to uzsverot konsekrēto vēlmi aicinājumu iekļauties Baznīcas plašākā sinodalajā misijā. Pasākuma darba kārtība tika strukturēta cerības, žēlsirdības, ticības un liecības tēmās, mudinot dalībniekus dalīties atziņās un pieredzē, un tādējādi padziļinot un veicinot lielāku izpratni par konsekrētās dzīves situāciju pasaulē.

Viens no skaistākiem notikums bija Euharistijas svinības Svētā Pētera bazilikā, ko vadīja pāvests Francisks. Pontifiks uzsvēra gaidīšanas nozīmi, iedvesmojoties no Simeona un Annas. "Viņu sirdis - saka pāvests Francisks - ir palikušas nomodā kā mūžīgi degoša lāpa...". Viņu sirdīs ir jaunība... Viņi nav sūtījuši savu cerību pensijā". Tas izskanēja kā aicinājums visiem konskerētiem nebūt mazdūšīgiem un nezaudēt cerību, bet gluži otrādi - būt par cerības vēstnešiem un miera nesējiem. Tas izskanēja kā aicinājums visiem konskerētajiem - būt par cerības vēstnešiem un miera nesējiem pasaulē.

Arī Latvija, gaidot 2025. gada Jubileju, pievienojas pasaules ticīgo un konsekrēto kopienai, un plāno organizēt svinības. Šī iniciatīva atspoguļo mūsu apņemšanos veicināt vienotību un garīgo atjaunotni ticīgo un konsekrēto vidū. Pievienojoties globālajai cerības un miera tēmai, Latvijas mērķis ir veicināt kopīgu pārdomu, lūgšanu un iesaistīšanās pieredzi, stiprinot izlīguma un cerības vēstījumu, ko iemieso Jubileja.

Sekot līdzi notikumiem un jaunumiem varat konsekrēto mājaslapā: www.konsekretie.lv

Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves biedrību dikasterijas mājaslapai un tādiem pašiem sociāliem tīkliem: www.vitaconsacrata.va/en.html

Aicinājuma ceļš - Dievam veltīta dzīve

Wed, 07 Feb 2024 05:13:00 +0000

Radio Marija Latvija ēterā mēneša 4. ceturtdienās, pulksten 16:00 vai RML arhīvā, var dzirdēt raidījumu, ko vada māsa Anna Eižvertiņa par garīgiem aicinājumiem.

Apraksts:

„Dzīves aicinājuma atpazīšanas ceļš un lēmumu pieņemšana mēdz saistīties ar izaicinājumiem un pārbaudījumiem! Dažreiz pietiek ar to, ka ieklausamies savās sirds dziļākajās ilgās. Tas ir stāsts par tavu ceļojumu kopā ar Viņu. Katram ir savs aicinājums – to izvēloties, tu kļūsi patiesi laimīgs!”

Raidījums „Aicinājuma ceļš – Dievam veltīta dzīve” ir veltīts priesteru un konsekrēto personu liecībām un stāstiem par to, kā viņi atbildēja Dieva aicinājumam – pilnībā kalpot Viņam.

Aplūkosim dažādus jautājumus, par to kā notiek Dievam veltītas dzīves aicinājuma atpazīšanas ceļs, ar kādām grūtībā un pārbaudījumiem nākas saskarties, kā šāds lēmums ietekmē attiecības ģimenē, ar draugiem, kā vispār varbūt pārliecināts par aicinājuma autentiskumu un zināt, ka es būšu laimīgs šajā dzīves ceļā?

Raidījumu gaitā pieskarsimies un centīsimies „uzlauzt” arī dažādus stereotipus un mītus par priesteriem un konsekrētajiem, runāsim arī par jūtām un emocijām, kā arī par praktiskām un ikdienišķām lietām Dievam veltītu cilvēku dzīvē.

Raidījuma titulbilde simboliski parāda, ka ir jāsper tas pirmais solis, lai piedzīvotu to, ko Dievs mums ir devis. Aizraujošs ceļš – kalni, lejas un dažādi piedzīvojumi.